Panikas lēkmes un trauksme, agorafobija, sociālā fobija

Paaugstināta trauksme, sociālā trauksme, agorafobija un panikas lēkmes ir bieži sastopami traucējumi. Kognitīvi biheiviorālās terapijas metodes ir īpaši piemērotas/pielāgotas, lai mazinātu šos simptomus. 

  • Iespējams, ir grūti uztvert, izprast un paturēt prātā šo terminu nozīmi - KBT (Kognitīvi Biheiviorālā Terapija) - kogn....  biheiv.... terap... 
  • Ja prātā vieglāk paliek saīsinājums KBT - Kā Beigt Trauksmi vai Kā Beigt Tukšumu (depresijas epizodes gadījumā), -arī šāds saīsinājums apzīmē KBT būtību. 

* abreaviatūras KBT atšifrējums"kā beigt trauksmi" un "kā beigt tukšumu" ir manis, Lailas Kalniņas, veidots.

Latvijā  trauksmes traucējumus nereti dēvē par veģetatīvo distoniju.

Katrs cilvēks savas dzīves laikā ir piedzīvojis paaugstinātu trauksmi, vismaz vienu vai vairākas reizes, reaģējot uz tādiem vai citādiem notikumiem. Panikas lēkmes piedzīvo salīdzinoši mazāks cilvēku skaits.

Izjust stresu, paaugstinātu trauksmi, uztraukties par kaut ko, raizēties, - patiesībā tās ir normālas cilvēka rekcijas, viena no dzīves sastāvdaļām. Piemērotā veidā un vietā visi šie stāvokļi darbojas kā sava veida aizsardzība un pielāgošanās situācijai. Būtu dīvaini, ja par bīstamu situāciju cilvēks nekādā veidā nereaģētu. Bīstamās situācijās cilvēks kļūst modrāks, reaģē ātrāk, savukārt, nomierinās lēnāk un pamazām veido pieredzi kā rīkoties līdzīgās situācijās. Līdzsvarots, sociāli adaptējies cilvēks relatīvi labi spēj pārdzīvot satraucošus notikumus.
 
Ko nozīmē paaugstināta trauksme? Kā atšķiras trauksme no panikas?
Paaugstinātas trauksmes gadījumā notiek izteiktas izmaiņas ķermenī, īpaši veģetatīvajā nervu sistēmā - tieši tāpēc nereti šo simptomu kopumu dēvē par veģetatīvo distoniju. Kas ir šīs izmaiņas? Piemēram, paaugstinās serotonīna līmenis, kas ir pretēji, kā tas ir pie depresijas epizodēm, paaugstinās adrenalīns, lai arī nav tiešas briesmu situācijas.

Paaugstinātas trauksmes gadījumā cilvēks izjūt ļoti lielu spriedzi, kas var būt arī ļoti izteikta un neizturama – panika, rodas somatiski traucējumi, izmainās domāšana, pazeminās pašvērtējums, tiek ietekmēta cilvēka sociālā dzīve.

Viens no paaugstinātas trauksmes veidiem ir ģeneralizēta trauksme. Tā ir vispārēja, ilgstoša un noturīga trauksmes sajūta, kas nav saistīta ar ārējās vides apstākļiem. Ģeneralizētās trauksmes simptomi var būt dažādi, raksturīgākie ir muskuļu un kustību sasprindzinājums, paaugstināta veģetatīvās nervu sistēmas darbība (dauzās sirds, drebuļi, svīšana u.tml.), saspringtas gaidas vai priekšnojauta par to, ka notiks kaut kas slikts, miega traucējumi.

Kā iepriekš minēts, ja trauksme palielinās, simptomi kļūst sevišķi izteikti, pie tiem klāt pievienojas cilvēka bailes pazaudēt kontroli pār savu ķermeni un prātu (bailes nomirt vai sajukt prātā), tad šādas izpausmes sauc par panikas lēkmi.

Panikas lēkmes ir relatīvi īslaicīgas trauksmes epizodes (aptuveni 10 - 30 minūtes, reizēm ilgāk), tomēr ar ļoti izteiktu simptomātiku. Bieži rodas negaidīti jeb spontāni, cilvēks piedzīvo vairākus ļoti nepatīkamus fiziskās (sirdsklauves, drebuļi, svīšana) un psihiskās (izmisums, bezpalīdzība, savas garīgās veselības apšaubīšana) sfēras simptomus. Panikas lēkmēm atkārtojoties (biežāk 1-2 reizes nedēļā, reizēm katru dienu), cilvēks sāk dzīvot bailēs un neziņā par nākošo lēkmi, sāk pasliktināties dzīves kvalitāte.
 
Kā tas izpaužas fizioloģiski jeb kas notiek ķermenī un prātā?
Kādā apdraudējuma brīdī rodas bailes, kas izpaužas kā uztraukums. Apdraudējums – šeit minēti daži piemēri - braukšana sabiedriskajā transportā vai tikai domas par to, atbildēšana uz e–pastu, saruna ar kādu cilvēku, utml.  Šajā brīdī adrenalīna daudzums asinīs palielinās, un parādās uztraukuma fiziskie simptomi, kas nepieciešami, lai varētu rīkoties kritiskā situācijā. Līdzīgi ir pie reālām briesmām, piem., tuvojas draudīgs suns, pie kājām nokrīt lāstekas, mašīna uz brīdi zaudē kontroli. Lai piegādātu vairāk skābekļa, sirds sit biežāk – sirds dauzās, palielinās asins pieplūde smadzenēm, paaugstināta spiediena dēļ sāk sāpēt galva, rodas karstuma viļņi, dunoņa ausīs, elpošana kļūst biežāka, un šķiet, ka trūkst skābekļa, grūti elpot, rodas kamols kaklā, palielinās muskuļu tonuss, radot drebuļus, stīvumu pakausī un kakla rajonā, sasprindzinājumu un muskuļu sāpes. Sakarā ar asiņu pārvietošanos palēninās gremošana – mute izkalst, grūti kaut ko norīt, paliek nelaba dūša, gribas vemt, un sāk sāpēt vēders vai arī tas "griežās". Turklāt, cilvēkam var būt sajūta, ka tas viss notiek gandrīz vienlaicīgi un izplatās ļoti ātri.

Kopsavilkums - arī iedomātu briesmu gadījumā ķermenis reaģē tieši tāpat, kā reālu briesmu gadījumā! Iemācoties saprast/kontrolēt savu domu saturu, jo tieši domas veido konkrētas sajūtas, iespējams novērst jeb nepieļaut iedomātās bīstamās situācijas sekas. Saprast/kontrolēt domas nav vienkārši, jo ikdienā mēs reti domājam par to, par ko domājam, turklāt visas domas, īpaši par kādu bīstamību, šķiet tik ļoti ticamas un neapšaubāmas. Šādas domas ir daudz, tās spēcīgi un ātri iedarbojas - tās ir automātiskās negatīvās domas.
 
Kā diagnosticē panikas lēkmi?
Pēc psihisko traucējumu diagnostikas un statistikas rokasgrāmatas (DSM-IV), par panikas lēkmi sauc pēkšņas intensīvas bailes vai diskomfortu savienojumā ar vismaz 4 vai vairāk sekojošos simptomus, izslēdzot medikamentu vai vielu lietošanas rezultātā radītos simptomus vai kādus somatisku saslimšanu (slimību). Minētie simptomi sākas pēkšņi, intensitāti sasniedzot aptuveni 10 minūšu laikā.

Raksturīgie simptomi:

  • paātrināta sirdsdarbība, paātrināts pulss;
  • pastiprināta svīšana;
  • drebuļi, trīcēšana;
  • gaisa trūkuma sajūta, aizdusa;
  • apgrūtināta elpošana, elpas trūkums, kamols kaklā, paātrināta elpošana (hiperventilācija);
  • sāpes un diskomforts kreisajā krūškurvja pusē;
  • slikta dūša vai cits ar gremošanas orgāniem saistīts diskomforts (piem., bieža vajadzība apmeklēt tualeti);
  • galvas reibšanas sajūta, nestabilitāte, viegluma sajūta galvā vai stāvoklis pirms ģībšanas;
  • derealizācija (nerealitātes sajūta), depersonalizācijas izjūta (grūti apzināties, sajust sevi);
  • bailes sajukt prātā vai izdarīt kādu nekontrolētu rīcību;
  • bailes nomirt;
  • tirpšanas, sastinguma vai durstīšanas sajūta (piemēram, rokas un kājas kļūst aukstas);
  • karstuma vai aukstuma viļņi.

Bieži vien, piedzīvojot pirmo panikas lēkmi, cilvēks to nemaz nesaista ar paaugstinātu trauksmi, bet pieņem, ka cieš no kādas slimības un ir piedzīvojis kādas slimības izpausmes. Piemēram, pārcietis infarktu vai saindējies ar pārtikas produktiem. Izjūtot tik spilgtus fiziskos simptomus, parasti cilvēks meklē palīdzību pie ģimenes ārsta vai citiem ārstiem speciālistiem, lai precizētu diagnozi un ārstētu slimību. Tiek nozīmēti izmeklējumi, nereti iegūtie rezultāti neuzrāda nopietnus traucējumus. Piemēram, ciešot no panikas lēkmēm, bieži ir arī paaugstināts asinsspiediens, kas šajā gadījumā jāuztver kā slimības (panikas) sekas, nevis primārā slimība. Līdz ar to, izmeklējumi ir ļoti nepieciešami, lai precizētu diagnozi.

Nerodot apstiprinājumu kādai slimībai, arī uzkrājot pieredzi par simptomu izpausmēm, nepastāvību un pēkšņajām izpausmēm, cilvēki palīdzību meklē pie psihiskās veselības speciālistiem un nereti uzsāk medikamentu antidepresantu vai trankvilizatoru lietošanu. Daudziem cilvēkiem medikamentu lietošana būtiski uzlabo dzīves kvalitāti, daudziem panikas lēkmju simptomi mazinās, tomēr pēc laika atkārtojas.

Ar laiku cilvēks iemācās saviem fiziskajiem simptomiem pievērst ļoti lielu uzmanību. No vienas puses, tas nomierina, jo ir iespējams paredzēt, no kādām situācijām būtu nepieciešams izvairīties. No otras puses, pārāk rūpīga ieklausīšanās sava ķermeņa sajūtās paspilgtina kādu simptomu izpausmes un atrod jaunus simptomus, kurus uztver kā būtiskus. Atrodoties uz izmisuma robežas, daudzi cilvēki aktīvi meklē informāciju par to, kas ar viņiem notiek. Arī šajā gadījumā iespējami divi varianti – iegūtā informācija var nomierināt, piemēram, cilvēks noskaidro, ka simptomi atbilst panikas lēkmēm, paaugstinātas trauksmes traucējumiem, ka šie traucējumi ir novēršami un cilvēks nav „sajucis prātā”, kā arī pretēji - simptomi var paspilgtināties vai nākt klāt jauni, jo cilvēks noskaidrojis visas iespējamas izpausmes, kaut ko pārpratis vai ieguvis kļūdainu informāciju. Tāpēc ļoti svarīgi vērsties pie speciālistiem – ārstiem, psihologiem, psihoterapeitiem, kuri palīdzēs izvērtēt simptomus!

Nepatīkamajām sajūtām periodiski turpinoties, cilvēks pamazām sāk sašaurināt savu dzīves telpu - mazāk iziet sabiedrībā, izvairās no braukšanas sabiedriskā transportā, izvēlas mierīgāku nodarbošanos, baidās viens iziet no mājas, reizēm atsakās no mācībām, pārtrauc strādāt, utml.

Saistībā ar panikas lēkmēm minami citi traucējumu veidi: agorafobija, sociālā fobija, veģetatīvā distonija, u.c.
 
Ko tie nozīmē un kā šos traucējumus atšķirt?
Pēc slimību klasifikatora SSK-10 trauksme, veģetatīvā distonija jeb somatoforma veģetatīva disfunkcija, agorafobija, sociālā fobija, utml. norādītas kā  „Neirotiski, ar stresu saistīti un somatoformi traucējumi”- tas izskaidro to, kāpēc minētajiem traucējumiem ir līdzīgi simptomi.
 
Agorafobija

Parasti saistīta ar bailēm iziet no mājas, pamest kādu drošu vietu. Bailes izmantot sabiedrisko transportu, apmeklēt lielveikalus un citas cilvēku pārpildītas vietas. Cilvēki, kuri cieš no agorafobijas, parasti vairāk uzturas mājās, jo tur jūtas drošāk. Ir grūti strādāt vai citādā veidā piedalīties sabiedriskajā dzīvē. Daži cilvēki ir tik satraukti, ka vēlas, lai kāds vienmēr viņiem būtu blakus, reizēm arī pat mājās.

Agorafobija ir viena no kompleksajām fobijām, jo bieži ir cieši saistīta ar vispārēju nemieru un bailēm. Biežāk no tās cieš sievietes. Parasti tā sāk izpausties vecumā no pusaudža gadiem līdz trīsdesmit gadiem.

Svarīgi atzīmēt, ka agorafobijai raksturīgos simptomus novēro arī pie sociālās trauksmes (fobijas), veģetatīvās distonijas, pēctraumatiskā stresa sindroma (PTSS), pie obsesīvi kompulsīviem traucējumiem (OKT).

Teorētiski fobijas var vienkārši klasificēt, bet praksē tās parasti nav tik skaidri izteiktas un tās ir grūti atšķirt, nereti tās var būt arī kā depresīvu traucējumu pavadoņi.  Cilvēks, kurš izjūt nepatīkamas sajūtas izejot no mājas, iespējams, cieš no agorofobijas, tomēr tā var būt arī veģetatīvā distonija, jo lielāks cilvēku pūlis provocē sirdsdarbības paātrināšanos, galvas reiboni, utml. Tāpat -  panikas lēkme var būt ar vai bez agorafobijas izpausmēm.

 

Sociālā fobija jeb sociālā trauksme

Biežāk sastopamās izpausmes:

  • nepamatotas bailes, apdraudējuma sajūta no sabiedrības. Sociālās fobijas raksturīgākās pazīmes:
  • bailes no kritikas, bailes no kritiskas nopētīšanas;
  • bailes uzstāties, aizstāvēt viedokli;
  • nespēja rakstīt citu cilvēku klātbūtnē;
  • nespēja skaļi lasīt citu cilvēku klātbūtnē;
  • nespēja apmeklēt sabiedrisko tualeti;
  • bailes, nepatika pusdienot, ēst ārpus mājas.


Sociālās trauksmes gadījumā sabiedriskā dzīve tik pat kā nav iespējama vai saistīta ar ļoti lielām bailēm un nepatīkamām izjūtām. Nozīmīgas grūtības kontaktēties ar svešiem cilvēkiem vai pat radiniekiem, piemēram, ģimenes svinības kā mokošs pārbaudījums. Sociālā fobija bieži sāk attīstīties bērnu un pusaudžu vecumā, bet pilnībā sāk izpausties tad, kad uzsāk pastāvīgu sociālo dzīvi.

Sociālās fobijas iemesli meklējami vai nu kādā vienreizējā traumējošā gadījumā, kas bijis noteicošs, lai attīstītos fobija, vai arī to ģenētiskā predispozīcija (piemēram, iedzimts kautrīgums, autiskā spektra traucējumu iezīmes).


Sociālās trauksme, kas ierobežo cilvēka aktivitāti, atstāj nopietnu, bet salīdzinoši mazāk izteiktu ietekmi uz dzīvi, jo iespējams izvairīties no bīstamajām situācijām, tomēr, tāpat kā agorafobija, sociālā trauksme var radīt tālejošas sekas. Sociālās trauksme ir sastopama abu dzimumu pārstāvjiem.

 

Veģetatīvā distonija jeb somatoforma veģetatīva disfunkcija


Simptomi izpaužas tā, it kā tie būtu somatiski traucējumi jeb kāda saslimšana kādā orgānā vai orgānu sistēmā, ko lielā mērā intervē un kontrolē veģetatīvā nervu sistēma – kardiovaskulārā (sirds, asinsvadu), gastrointestinālā (kuņģis, zarnas), respiratorā (elpošana) un uroģenitālā. Parasti vienlaicīgi ir divu veidu simptomi, bet neviens no tiem nenorāda uz kāda orgāna vai orgānu sistēmas somatisku bojājumu. Pirmkārt,  ir sūdzības, kas pamatojas uz objektīvi atrodamiem veģetatīvās nervu sistēmas uzbudinājuma simptomiem (sirdsklauves, svīšana, sarkšana, trīcēšana), kā arī bailes un bažas par iespējamiem somatiskiem traucējumiem (bailes par kādu slimību).

Otrkārt, ir subjektīvas sūdzības par nespecifiskām vai mainīgām sajūtām – ātri pārejošas, smeldzošas un asas sāpes, dedzināšanas, smaguma, sasaistītības, uztūkšanas vai iestiepuma sajūta, ko cilvēks saista ar kādu orgānu vai orgānu sistēmu.

Laika gaitā cilvēks ne tikai izvairās no saskarsmes, bet sāk izjust kaunu (ja nu gadās sabiedrībā izjust panikas lēkmi, ko cilvēki nodomās) un vainas sajūtu (nespējot piepildīt tuvinieku gaidas, uzmundrinājumus). Tāpēc pie panikas lēkmēm var veidoties depresija, arī alkohola atkarība. Ilgstošākā laika posmā panikas lēkmes var būtiski pazemināt dzīves kvalitāti.
 
Kas varētu veicināt panikas lēkmi vai uzturēt tās atkārtošanos?

Piemēros minētais ir tikai iespējamie veicinātāji!

  • saasināta uzmanības pievēršana sev – nepārtraukta sava ķermeņa vērošana.
  • paniku palīdz saglabāt jeb ļauj tai atkārtoties atkal un atkal pārliecība, ka fiziskie simptomi nozīmē tikai un vienīgi kādu saslimšanu. Cilvēks steidzas saņemt zāles un saņem apstiprinājumu, ka, pateicoties zālēm, izbēga no infarkta, lai arī nomierināšanās mehānisms bijis cits.
  • centrālās nervu sistēmas stimulanti (kofeīns, nikotīns, efedrīnam līdzīgas vielas pretsaaukstēšanās līdzekļos) var palielināt panikas lēkmes iespējamību.
  • panikas lēkme var būt kā depresijas pavadone, īpaši vīriešiem. Nereti ir grūti atšķirt, vai depresija jeb nomāktība bija jau agrāk, vai tā radusies trauksmes un panikas dēļ.
  • bieži panikas lēkmes ir cilvēkam ar atkarības problēmām. Cilvēki, kuriem ir panikas lēkmes, nereti lieto alkoholu un nomierinošus līdzekļus nemiera mazināšanai. Alkohols un nomierinošie medikamenti patiesi mazina satraukumu. Iegūtā labsajūta iedrošina lietot arvien lielākas devas, bet tas savukārt var radīt atkarību. Jāatceras, ka alkohols un nomierinošie līdzekļi mazina sekas, bet neārstē cēloņus un nepalielina pašpārliecinātību.
  • biežs stress, vāja nervu sistēma.
  • nepārliecinātība par sevi, trūkst drošības sajūtas, apslēptas bailes.