Adaptācijas traucējumi

Adaptēšanās ir spēja pielāgoties kādai ar lielāku vai mazāku stresu saistītai situācijai. Balstoties uz veiksmīgu iepriekšējo pieredzi, saņemot atbalstu un iedrošinājumu, pielāgoties ir iespējams. Ja pielāgoties ir grūti, ir grūti izveidot krīzes pārvarēšanas stratēģijas vai tās nav efektīvas un laika gaitā sāk iezīmēties arī dažādi papildus simptomi – nomāktība, trauksme, bezmiegs, psihosomatiskas reakcijas (sāpes), tad varētu uzskatīt, ka sākušies adaptēšanās traucējumi.
  
Dzīves laikā cilvēkam gandrīz nemitīgi ir jāpielāgojas kādiem jauniem apstākļiem. Bērnam nozīmīgu pārdzīvojumu var radīt došanās uz bērnudārzu, brāļa vai māsas piedzimšana, vecāku strīdi vai šķiršanās, u.c. Arī pieaugušo cilvēku dzīvē adaptēšanās grūtības vai traucējumu var radīt jebkādas situācijas, kurām ir grūti pielāgoties, piemēram, darba zaudējums vai darba maiņa, šķiršanās, saslimšana, tuvinieka nāve, u.c.

Biežākie stresa izraisītāji un adaptācijas traucējumu veicinātāji ir:
  • zaudējuma piedzīvošana,
  • šķiršanās,
  • darba zaudējums,
  • dzīvesveida un vietas izmaiņas,
  • sava vai tuvinieku slimība,
  • bērna piedzimšana,
  • skolas, augstskolas gaitu uzsākšana,
  • aiziešana pensijā,
  • dabas katastrofas,
  • globālas krīzes (finanšu, COVID-19).
Piedzīvojot dažāda veida pārmaiņas dzīvē, ir tikai normāli jeb dabīgi izjust dažādas ar trauksmi saistītas rekcijas. Piemēram, trauksmainas domas, apjukumu, skumjas, ķermeņa saspringumu, izmainītu miegu vai savādākus ēšanas paradumus. Šīs varētu apzīmēt kā akūtas stresa reakcijas vai pārmaiņu radītas grūtības.  Relatīvi īsā laikā izveidojas stresa pārvarēšanas stratēģijas, cilvēks var turpināt savu ikdienu, iekļaujot izmaiņas.

Adaptācijas traucējums veidojas, ja krīzes pārvarēšanas stratēģijas nedarbojas vai arī stresu radošā situācija ieilgst vai atkārtojas. Veidojas hronisks stress. Attīstās dažādi simptomi, kas būtiski ietekmē ikdienu un labsajūtu, piemēram:
  • nemiers un trauksme, raizēšanās,
  • skumjas, nomāktība,
  • negatīvas, pesimistiskas domas,
  • pazemināts pašvērtējums,
  • aizkaitinājums,
  • grūtības koncentrēties, nogurums,
  • baiļu sajūta,
  • miega traucējumi,
  • zūd ticība nākotnei, saviem spēkiem,
  • vēlme izolēties, nevēlēšanās piepūlēties,
  • agresīva uzvedība, uzvedības izmaiņas (vairāk bērniem, pusaudžiem),
  • dažādas fiziskas reakcijas (sasprindzinājums, svīšana, paātrināta sirdsdarbība, sāpes, u.c.).
Iespējami arī citi psihosomatiski, psihiski un uzvedības izmaiņu simptomi.

Psihisko traucējumu diagnostikas un statistikas rokasgrāmata (DSM-V) definē adaptācijas traucējumus kā emocionālus vai uzvedības simptomus, kas parādās nosakāma stresa izraisītāja ietekmē, trīs mēnešu laikā no stresora parādīšanās sākuma.
 
Turklāt ir jāpastāv vienam vai abiem no šiem kritērijiem: 
  • nemiers vai trauksme, kas nav atbilstoša sagaidāmajai reakcijai uz stresa izraisītāju. Tātad, cilvēks reaģē uz kaut ko sev netipiski.
  • simptomiem jābūt klīniski nozīmīgiem (izteiktiem). Tie izraisa lielu nemieru un ciešanas un traucē privātās un/vai profesionālās dzīves funkcionēšanu.

Ja stresa avots tiek noņemts (tiek atrasts darbs, uzlabojas finansiālais stāvoklis, utml.) vai cilvēks ir adaptējies pārmaiņām, simptomi pakāpeniski samazinās sešu mēnešu laikā vai ātrāk. Šādos gadījumos, ja stresa avots pazūd, piemēram, agresīvs kaimiņš pārceļas dzīvot citur, pašsajūta var uzlaboties ļoti strauji. Ja stresa avots ir pazudis, bet disfunkcionālie simptomi turpinās, noteikti jāmeklē palīdzība.

Dažādi stresa izraisītāji dažādi ietekmē cilvēkus – kāds krīzi uztver kā iespēju jauniem izaicinājumiem, kāds nespēj mobilizēties un zaudē kontroli pār savu dzīvi. Tieši šī sajūta – kontroles zaudēšana, ir ļoti biedējoša.  Emocionālo un fizisko stāvokli nopietni var ietekmēt arī neparedzamība un neziņa par risinājumu iespējamību.

Ir maldīgs uzskats, ka stresu rada tikai negatīvi notikumi, piemēram, tuvinieka nāve, darba zaudējums, finanšu stāvokļa pasliktināšanās, u.c.  Stress, kas var radīt adaptācijas grūtības vai pat traucējumus, var būt saistāms ar šķietami neitrāliem vai pat patīkamiem notikumiem. Piemēram, laulības, bērna piedzimšana, profesijas maiņa, grūtniecība, atvaļinājums, Ziemassvētki, u.c.
 
Psihiatri Tomass Holmss un Ričards Rahe (T.H. Holmes un R.H. Rahe, 1967) veikuši pētījumu un noteikuši dažādu dzīves situāciju ietekmi uz cilvēka dzīvi (ievainojamību, ietekmi uz veselību). Sekojoši:
 
Pieaugušajiem:
Situācija           Ietekmes spēks
Laulātā nāve          100
Laulības šķiršana   73
Ieslodzījums, cietums  63
Tuva ģimenes locekļa nāve 63
Slimība 53
Laulības 50
Atlaišana no darba 47
Laulības izlīgums 45
Aiziešana pensijā 45
Ģimenes locekļa veselības izmaiņas 44
Grūtniecība 40
Seksuālās grūtības 39
Jauna ģimenes locekļa ienākšana ģimenē 39
Finansiālā stāvokļa izmaiņas 38
Tuva drauga nāve 37
Darbības virziena maiņa  36
Kredītsaistības 32
Mainīti darba pienākumi 29
Pieaugušie bērni aiziet no ģimenes 29
Problēmas ar radiniekiem 29
Skolas sākums vai beigas 26
Dzīves apstākļu maiņa 25
Personīgo ieradumu, rutīnas maiņa 24
Nesaskaņas ar priekšnieku 23
Darba laika vai apstākļu maiņa  20
Dzīvesvietas maiņa 20
Pārmaiņas atpūtā 19
Izmaiņas sociālajās aktivitātēs 18
Izmaiņas miega paradumos 16
Ēšanas paradumu maiņa 15
Atvaļinājums 13
Ziemassvētki 12

Bērniem un pusaudžiem:
Situācija            Ietekmes spēks
Vecāku nāve 100
Neplānota grūtniecība / aborts 100
Laulības 95
Vecāku šķiršanās 90
Redzama deformācija  80
Vecāks cietumā vairāk nekā gadu 70
Vecāku laulības šķiršana   69
Brāļa vai māsas nāve 68
Vienaudžu nepieņemšanā 67
Neplānota māsas grūtniecība 64
Atklājums par adopciju 63
Tuva drauga nāve 63
Nopietnas slimības (hospitalizācija)  58
Neveiksmes skolā 56
Vecāku hospitalizācija 55
Pārtraukums skolā 50
Iesaistīšanās narkotiku vai alkohola lietošanā 50
Brāļa vai māsas dzimšana 50
Strīdi starp vecākiem 47
Vecāki zaudē darbu 46
Vecāku finansiālā stāvokļa izmaiņas 45
Brāļa un māsas hospitalizācija 41
Ilgāka vecāku prombūtne no mājām 38
Brālis vai māsa iziet no mājām 37
Trešā pieaugušā pievienošanās ģimenei 34
Māte vai tēvs sāk strādāt 26  

Vairāk par pētījumu šeit.

Atceries! Ir ļoti svarīgi sevi nesalīdzināt ar citiem, ar citu pieredzi. Piemēram, “tas laikam nav normāli, ka nespēju pārdzīvot sava kaķīša zaudējumu, kaimiņš/ radinieks par mājdzīvnieka zaudējumu reaģēja pavisam savādāk…” Katram cilvēkam ir savs, individuāli veidots priekštats, pieredze, temperaments un prasmes, kas nosaka tieši katra konkrētā cilvēka reakcijas. Katram tās var būt ļoti individuālas! Ja jūties slikti, nesalīdzini sevi ar citiem, neseko kādiem priekšstatiem, bet droši meklē palīdzību! 

Palīdzības iespējas
      Lai novērstu adaptācijas traucējumus, visbiežāk tiek ieteikta psihoterapija. Galvenie psihoterapijas mērķi ir traucējošo simptomu mazināšana un disfunkcionālās uzvedības pārtraukšana un sākotnējās funkcionēšanas (vai labākas) atjaunošana. Psihoterapijas veids un metodes mainās atkarībā no stresa izraisītāja un specifiskiem simptomiem.

Svarīgākās kognitīvi biheiviorālās terapijas metodes darbā ar adaptēšanās grūtībām vai traucējumiem ir:
  • apgūt stresa regulēšanas paņēmienus,
  • mainīt automātiskās negatīvās domas uz noderīgākām, funkcionālākām domām,
  • iemācīties relaksēšanās tehnikas un apzinātības praktizēšana,
  • iemācīties jaunas sociālās prasmes.