Mīti par panikas lēkmēm

1. Mīts. Panikas lēkmes laikā ir iespējams sajukt prātā vai arī šīs lēkmes liecina, ka ar prātu kaut kas nav kārtībā.
Panikas lēkmes laikā cilvēks piedzīvo virkni ļoti biedējošu, nekontrolējamu un neizskaidrojamu simptomu. Tieši tas cilvēkam liek domāt, ka zaudēta kontrole pār savu ķermeni un prātu.  Tomēr ir iespējams iemācīties kontrolēt savu ķermeni, sajūtas un domas, kas tieši arī tiek darīts psihoterapijā.

Tātad panikas lēkmes laikā nav iespējams zaudēt saikni ar realitāti, sajukt prātā, kā arī lēkme nav kādas psihiskas saslimšanas izpausme.
 
2. Mīts. Panikas lēkmju laikā tiek nodarīts ļoti liels kaitējums organismam.
Biežāk sastopamie simptomi, kurus cilvēks izjūt panikas lēkmes laikā ir stipra sirds sišanās, trūkst elpas, trīc rokas vai viss ķermenis, sajūta, ka tuvojas ģībonis, slikta dūša, reibst galva, galvas sāpes, džinkstēšana ausīs, u.c. Saskaroties ar kādu no šiem simptomiem, parasti pirmā doma ir tāda, ka tiek piedzīvots infarkts vai kāda cita nopietna saslimšana. Tomēr panikas lēkmes pašas par sevi reti atstāj iespaidu uz organismu (piemēram, ģībšanu novēro ļoti reti), lai arī ķermenis piedzīvo virkni cilvēkam satraucošu sajūtu. Tāpēc nereti cilvēki sākotnēji sauc ātro palīdzību, jo domā, ka piedzīvo sirdslēkmi.

Panikas lēkmei raksturīgs sava veida „apburtais loks” – cilvēks par kaut ko satraucās, izjūt pirmos panikas lēkmes simptomus, satraucas vēl vairāk, simptomi pieaug vēl izteiktāki. Psihoterapijas laikā cilvēks iemācās kontrolēt šos simptomus, iemācās „apburtajam lokam” darboties pretējā virzienā, lai rezultātā panikas lēkmi nepieļautu vispār.
 
3. Mīts. Panikas lēkmes piedzīvo tikai vāji cilvēki, kuri nespēj kontrolēt savas emocijas.
Panikas lēkmes var piedzīvot visu vecumu cilvēki, neatkarīgi no dzimuma un sociālā stāvokļa. Lai arī panikas lēkmes stāvoklis ir saistīts ar domu un ķermeņa reakciju kontrolēšanu, tomēr tas nav saistāms ar apgalvojumu, ka tikai emocionāli vāji vai neizturīgi cilvēki piedzīvo šīs lēkmes. Panikas lēkmes var vairāk veidoties cilvēkiem ar vāju veģetatīvo nervu sistēmu, tomēr tas nenozīmē to, ka cilvēks pats šo vājumu ir kādā veidā provocējis. Katra cilvēka nervu sistēma ir atšķirīga! Panika ir psihiskās sfēras traucējums, tāpat, kā ir virkne fiziskās sfēras saslimšanu. Cilvēkiem ir vieglāk pieļaut jeb saprast, ka iespējams saslimt ar, piemēram, plaušu karsoni un nepieņemami jeb grūti izprotami traucējumi, kas skar psihisko sfēru. Izpratnes grūtības palielina tas, ka panikas lēkmju laikā tiek piedzīvota virkne tieši fizisko simptomu, lai arī to ierosinātājs ir psihiskas dabas apstāklis.
 
4. Mīts. Panikas lēkmes piedzīvo cilvēki, kuriem bijusi grūta bērnība.
Tiešas saistības panikas lēkmēm ar bērnībā piedzīvoto noteikti nav, tomēr ir atsevišķas nianses, kurām būtu jāpievērš uzmanība. Ja kāds no vecākiem bijis trauksmains vai regulāri piedzīvojis panikas lēkmes, tad bērniem ir lielāks risks piedzīvot līdzīgas izpausmes. Tāpat, ja bērns bērnībā saņēmis hiperaprūpi (pārlieku lielas, nevajadzīgas vai neatbilstošas rūpes), tad uzsākot patstāvīgu dzīvi, sociālā vide, cita lietu kārtība var provocēt panikas lēkmes. Tomēr šie nav apgalvojumi, bet iespējamās piemēri.

Ir teorijas, kurās aplūko iedzimtības, ģenētisko faktoru ietekmi uz panikas lēkmju veidošanos. Šobrīd lielākā daļa speciālistu uzskata, ka panikas traucējumus izraisa faktoru kopums -ģenētisko, bioloģisko un vides faktoru ietekme.
 
5. Mīts. Panikas lēkmes nav iespējams izārstēt.
Šis ir viens no visbiežāk uzdotajiem jautājumiem, kuru uzdod cilvēki ar panikas lēkmēm. Diemžēl saistībā ar panikas lēkmēm , cilvēkiem ilgstoši nākas piedzīvot nepatīkamo stāvokli, kā rezultātā rodas bezcerība, neticība tam, ka ir iespējams palīdzēt un atgriezties pie normāla dzīves ritma.

Reti kurš cilvēks, piedzīvojot pirmo panikas lēkmi, nodomā – man ir panika. Ja arī ir šādas domas, tad vairāk vērstas šādā virzienā – man ir panika, jo es jutu, ka piedzīvoju sirdslēkmi! Izrietot no tā, seko jau zināmais process, cilvēks meklē izskaidrojumu savām sajūtām, veic izmeklējumus, dzer zāles. Nereti tas tiešām prasa daudz laika, tomēr izmeklējumi ir jāveic! Būtiska nianse ir tajā, ka saņemot izmeklējumu rezultātus, kas neliecina par, piemēram, sirdsdarbības traucējumiem, cilvēks nodomā, ka nav tomēr pienācīgi izmeklēts, nav atradis kontaktu ar mediķi, nav pareizi saprasts, utml. un meklējumi turpinās.

Nav vienas metodes vai viens medikaments, kas tieši palīdzētu panikas lēkmju mazināšanai, tomēr ir pierādījumi, ka kognitīvi biheiviorālā terapija, pēc vajadzības apvienojot vai neapvienojot ar medikamentozu terapiju, ir viena no efektīvākajām metodēm panikas lēkmju ārstēšanā.